Pasaka par Evertiem

Sensenos laikos, gaidīdams mājās savu dēlu – jūras braucēju Evertu, kāds tēvs mīlestībā iekopa Zemgales zemnieku sētu – plašajā pagalmā pietika vietas gan saimnieku mājai, gan kalpu mājiņai. Ražīgā ābeļdārza ziedos slēpās klēts, kūtiņa un rija – īstenas 19.gadsimta lauku dzīves liecinieces. Pati Zemes Māte devīgi atvēra savus darba augļu kambarus. Bet, kurš reiz dzirdējis jūras vāravas dziedam, to mūžam Jūras māte prom vilina. Dēlam – jūrniekam, vienmēr jāsteidz četrus vējus savaldīt un mezglā siet, bet Zemei gar to maza daļa, tā ilgojas cilvēka, kam zemes darbi rokās ierakstīti.
Tā, nu jau septītajā paaudzē dzīvojot šajā Dieva svētītajā vietā, mana dzimta Evertu sētā sāka piedzīvot Zemes mātes dāsnumu. Ja vien takas, urdziņas un māju sienas spētu runāt, tām būtu gadu simteņu stāsti stāstāmi! Vērīgajam senču klātesamība uz katra soļa sajūtama.
Katra nākamā paaudze ar prātu un sirdi cenšas saglabāt un pilnveidot Evertu sētu, atstājot savu darbu ierakstus lielajā mājas grāmatā, izrakstot pagalmu savām sirds domām un ikdienas gaitām. Samērojot laikmetu un savus spēkus, turpina griezt šīs daudz piedzīvojušās sētas vēstures ratu.
Pirmsākumos mani senči nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību. Par darba tikumu un veiksmi liecina sasniegumi – saglabājušies atzinības raksti – piemēram, par sētas ražīgajām gotiņām. Kad viens no dēliem kļūst par savā laikā atzītu gleznotāju Sanktpēterburgā, Everti var lepoties arī ar panākumiem kultūras jomā. Šobrīd saimnieku mājā izveidota mākslinieka memoriālā istaba, kas savalgo ar Tā Laika elpu, un gleznas rūpīgi glabā ikvienā otas triepienā ietvertās emocijas. Vēlākos gados mājas saimnieki kolekcionāru līmenī audzēja lilijas un gladiolas, auda tautas tērpus, cepa pīrāgus visai kolhoza saimei. Šķiet, šī vieta palīdz cilvēkam radīt ar plašu vērienu! Senajā klētī – kultūras piemineklī – izveidots seno darba rīku muzejs, spēlēta mūzika, rīkoti dzejas vakari. Cik pirmās cerēšanās un kāzas, cik piedzimšanas un aiziešanas šī vieta piedzīvojusi!
Paaudzes mainās, bet Evertu sēta paliek – kā gadsimtu un cilvēku dzīves lieciniece. Kalpu mājiņa nu jau uzkalpojusi par viesu namiņu, kūtī govis nomainījušas aitas. Vissenākais Evertu sētas iemītnieks, 500 gadus vecais ozols, kas beidzot sajuties noguris un sabrucis kādā zīmīgā rudens dienā, tagad atdzimis un turpina dzīvot jaunākajā sētas celtnē – pirtī. Soli un kāpnes tapuši no senā ozola zariem. Viss rit un mainās, bet pamatvērtības paliek. Kad Evertos dzīvojošo cilvēku sirdis aizvien beidz rakstīt mīlestības vēstuli savai sētai, paliek… Dievs, Daba un Darbs.
Dievišķīgs klusums, Dabas elpa, pirmatnēja esības sajūta – tie visi gadsimtos bijuši sētas iemītnieku ikdienas līdzgaitnieki. Evertu sēta nu ir devusi Zīmes, ka gatava dalīties savā spēkā, sniegt mieru un harmoniju. Gadu simteņos tapusi tik pilnasinīga, tā gatava iznākt pretī saviem ciemiņiem liepu lūku vīzēs un pasniegt harmonijas un prieka pildītu biķeri!

Sekojiet un dalieties:

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *